#DVIskaidro: Vai skolu klasēs, gaiteņos, atpūtas telpās ir pieļaujama videonovērošana?

Skolu gaiteņos nereti tiek uzstādītas kameras, lai situācijās, kad notiek strīdi starp skolēniem vai tiek bojāts skolas inventārs, būtu iespējams iegūt pierādījumus un noskaidrot iesaistītās personas turpmākas rīcības izvērtēšanai. Tāpat skolas bieži lemj par videonovērošanas uzstādīšanu mācību iestāžu gaiteņos, lai nodrošinātu kopējo kārtību un drošību.  

Lai arī iepriekš minētie notikumi – piemēram, kautiņi, inventāra bojāšana vai skolēnu konflikti –, kuru izmeklēšanā var palīdzēt videonovērošanas ieraksti, var kalpot kā pamats videonovērošanas ieviešanai, pārzinim jeb izglītības iestādei ir jāveic šāda datu apstrādes mērķa regulāra pārskatīšana. Piemēram, ja ilgstošā laika posmā līdzīgi incidenti nav notikuši, būtu jāizvērtē, vai videonovērošana joprojām ir nepieciešama. Tādā gadījumā būtu pamats datu apstrādi videonovērošanas veidā pārtraukt, jo sākotnēji noteiktais mērķis būtu sasniegts. 

Inspekcija šāda veida datu apstrādē nesaskata būtisku datu subjektu tiesību un privātuma aizskārumu. Tomēr tas neatbrīvo pārzini no pienākuma regulāri izvērtēt, kā jau iepriekš norādīts, vai konkrētajā situācijā datu apstrāde ir pamatota un vai pastāv sabiedrības vai leģitīmas intereses tās veikšanai. Vienlaikus šāda videonovērošana var būt noderīga arī gadījumos, kad izglītības iestādes telpās tiek fiksēta nepiederošu personu klātbūtne.

Datu valsts inspekcijas līdzšinējā prakse liecina, ka videonovērošanas ierīkošana atpūtas telpās un citās līdzīga rakstura zonās, kur uzturas gan personāls, gan skolēni (un attiecīgi arī viņu vecāki kā likumiskie pārstāvji), tiek uzskatīta par būtisku privātuma aizskārumu. Telpās, kurās cilvēki pārģērbjas vai kurās personāls atpūšas starp mācību stundām, tiek sagaidīts īpašs privātums, kas, ierīkojot videonovērošanas kameras, tiktu apdraudēts. Tādējādi Inspekcija neatbalsta šādas datu apstrādes prakses īstenošanu, vienlaikus norādot, ka problēmsituāciju gadījumos (incidenti šajās telpās, strīdi cilvēku starpā) iestādei būtu jāvērtē, kā tādas nepieļaut turpmāk, piemēram, īstenojot pasākumus, kas neapdraudētu privātumu. Piemēram, kārtību var nodrošināt, piesaistot dežurantu vai kādu citu darbinieku.

Videonovērošana mācību telpās stundu un ārpusstundu aktivitāšu laikā no datu aizsardzības viedokļa ir diezgan sarežģīti pamatojama. Šādā situācijā jāņem vērā vairāki būtiski aspekti – piemēram, skolēnu uzvedība var mainīties, ja viņi zinās, ka tiek nepārtraukti novēroti, savukārt pedagogiem tas var ierobežot brīvību izvēlēties un īstenot savas mācību metodes. Pastāv arī risks, ka ilgstoša videonovērošana tiks izmantota skolotāju darba kvalitātes vērtēšanai, neatkarīgi no sākotnēji noteiktā mērķa. Turklāt šāda prakse principā aizskar visu klātesošo, īpaši jau skolēnu, privātumu. Skolēnam klasē būtu jājūtas ērti, brīvi, lai viņš var darboties radoši un bez sajūtas, ka tiek novērots. Videonovērošana var radīt sajūtu, ka katra darbība tiek vērota un vērtēta, tādējādi skolēnam nākas pielāgot savu uzvedību. Šī sajūta bieži kļūst izteiktāka līdz ar vecumu – jo vecāks kļūst skolēns, jo vairāk viņu uztrauc citu cilvēku, tostarp to, kuri skatās ierakstus, viedoklis un vērtējums. Tomēr, ja regulāri tiek saņemtas sūdzības par skolēnu uzvedības pārkāpumiem mācību stundu laikā vai par neatbilstošu skolotāja attieksmi, tad īslaicīgi uzstādīt videonovērošanu būtu pamatoti. Taču vispirms tik un tā būtu jāsāk ar mazāk aizskarošām metodēm, piemēram, kāda neatkarīga personāla periodisku klātbūtni mācību stundas vai pulciņa laikā. Bet kā jau minējām, visi gadījumi pirms apstrādes uzsākšanas ir jāvērtē, taču svarīgi, ka argumenti "par" un "pret" tiek uzskaitīti un analizēti, atkāpjoties no jebkādiem aizspriedumiem, priekšstatiem un iepriekš nostādītiem negatīviem spriedumiem. Šim procesam ir jābūt caurspīdīgam un neitrālam.